Telerehabilitācija

Telerehabilitācija ir telemedicīnas apakšnozare. Latvijas Republikā šī pakalpojuma sniegšanu regulē Ārstniecības likums (https://likumi.lv/ta/id/44108-arstniecibas-likums).

 Telerehabilitācija ir telekomunikāciju tehnoloģijas pielietošana runas/ valodas/ komunikācijas/ rīšanas traucējumu/ izziņas procesu un citu ar audiologopēdijas nozari saistītu patoloģiju korekcijas pakalpojumu sniegšana no attāluma, piesaistot speciālistu klientam/ pacientam vai arī veidot organizētu terapeitisku praksi starp medicīnas nozares speciālistiem, lai veiktu novērtēšanu, sniegtu terapeitisku palīdzību un / vai konsultāciju viens otram vai pacientam.

Lomas un pienākumi

• izvēlēties atbilstošus tehnoloģiskos risinājumus (iekārtas), ko izmanto pakalpojumu sniegšanai; 
• klīnisko instrumentu un telekomunikāciju aprīkojuma kalibrēšana un uzturēšana;
• kritiski veikt pacientu atlasi, kam telerehabilitācija kā terapeitisks līdzeklis ir piemērota;
• atlasīt novērtēšanas un iejaukšanās instrumentus, kuri ir piemēroti izmantošanai attālinātā formātā, lai būtu iespējams sasniegt izvirzītos mērķus;
• būt elastīgam pret kultūras un valodas mainīgajiem lielumiem, kas ietekmē komunikācijas traucējumu identificēšanu, novērtēšanu, ārstēšanu un pārvaldību personām, kuras saņem pakalpojumus, izmantojot telekomunikāciju; 
• ievērot profesionālo ētiku sniedzot telerehabilitācijas pakalpojumu;
• uzturēt atbilstošu dokumentāciju, tostarp informētu piekrišanu teleprakses lietošanai;
• veidot sadarbība ar ārstiem un citiem speciālistiem, lai savlaicīgi nosūtītu uz nepieciešamām papildu veselības pārbaudēm un veidotu dinamisko novērtēšanu.

Pacientu atlase/ atbilstība telerehabilitācijas pakalpojumam

Tā kā klīnisko pakalpojumu pamatā ir katra pacienta unikālās vajadzības, teleprakse var nebūt piemērota visos apstākļos vai visiem pacientiem. Pirms telerehabilitācijas pakalpojumu uzsākšanas jāizvērtē klienta kulturālā piederība, izglītības līmenis, vecumu, citas būtiskās īpašības un citu pakalpojumu sniegšanas modeļu priekšrocības un problēmas. Reizēm teleprakse var būt vienīgā pieejamā forma un piedāvātā pakalpojumu sniegšanas modeļa iespēja, lai nodrošinātu pakalpojumu nepārtrauktību. Medicīnas jomas speciālisti izmanto stratēģijas un paņēmienus, lai palīdzētu noteikt atbilstību un virzīties uz priekšu mērķu sasniegšanā, ieskaitot tulka izmantošanu, pieejamus tiešsaistes rīkus un sadarbību ar ģimeni un aprūpētājiem.

Pirms telerehabilitācijas pakalpojuma uzsākšanas tiek rekomendēts apsvērt šādus faktoru ietekmi uz personas spēju iesaistīties telerehabilitācijas pakalpojumā:

• Fiziskās un sensoro sistēmu īpašības:
  • dzirdes funkcija;
  • redzes funkcija (spēja kvalitatīvi saskatīt prezentēto materiālu uz ekrāna);
  • rokas veiklība (spēja lietot tastatūru, ja nepieciešams);
  • fiziskā izturība (spēja ilgstoši sēdēt);
• Kognitīvās, uzvedības un/vai motivācijas noturīguma īpašības:
  • kognitīvo funkciju līmenis;
  • spēja noturēt uzmanību (veidot ilgstošu skatiena fiksāciju uz ekrānu);
  • spēja sēdēt kameras priekšā un samazināt papildu kustības, lai neierobežotu attēla izšķirtspēju; klienta un ģimenes / aprūpētāja (pēc vajadzības) vēlme saņemt pakalpojumus, izmantojot telekomunikāciju;
• Komunikācijas kritēriji:
  • klausīšanās spējas un uztveres līmenis;
  • lasītprasme;
  • runas saprotamība;
  • kultūras/ valodas īpatnības un vajadzības gadījumā tulka pieejamība;
• Klienta atbalsta resursi:
  • tehnoloģiju pieejamība;
  • piekļuve resursiem un to pieejamība (interneta pieslēgums, asistents);
  • piemērota vide (klusa telpa, iespēja minimizēt potenciālos uzmanības novērsējus);
  • pacienta, aprūpētāja un/ vai koordinatora spēja sekot norādījumiem, lai darbotos un novērstu traucējumus telerehabilitācijas sesijas pārraidē.

Audiologopēdijas iespējas telerehabilitācijas ietveros

Pieaugošais pētījumu skaits par telerehabilitācijas izmantošanu komunikācijas traucējumu gadījumā ietver daudzus pētījumus, kas pierāda teleprakses un klātienes pakalpojumu salīdzināmību.

Teleprakse tiek pielietota kā pakalpojuma saņemšanas forma, lai veiktu novērtēšanu un izstrādātu terapijas plānu plašā runas un valodas traucējumu spektrā:

• Afāzija (Macoir, Martel Sauvageau, Boissy, Tousignant & Tousignant, 2017);
• Artikulācijas traucējumi (Crutchley, Dudley, & Campbell, 2010; Grogan-Johnson et al., 2013);
• Autisms (Higgins, Luczynski, Carroll, Fisher, & Mudford, 2017; Iacono et al., 2016; Parmanto, Pulantara, Schutte, Saptono un McCue, 2013);
• Dizartrija (Hill et al., 2006) Disfāgija (Cassel, 2016; Malandraki, McCullough, He, McWeeny & Perlman, 2011; Perlman & Witthawaskul, 2002) 
• Runas ritma un tempa traucējumi (Carey, O’Brian, Lowe & Onslow, 2014; Carey, O’Brian, Onslow, Packman & Menzies, 2012; Lewis, Packman, Onslow, Simpson & Jones, 2008)
• Valodas un kognitīvie traucējumi (Brennan, Georgeadis, Baron, & Barker, 2004; Sutherland, Hodge, Trembath, Drevensek, Roberts, 2016; Waite, Theodoros, Russell & Cahill, 2010);