Ingas Rutmanes-Lazdas atmiņas par asociācijas pirmssākumiem!

Latvijas Audiologopēdu asociācijas ex-priekšsēdētāja
Mg.sc.sal. Inga Rutmane-Lazda

Atmiņas par audiologopēda profesijas pirmsākumiem

Mans stāsts sākās ar, nu jau var teikt, tālo 1997.gadu, kad pavisam nesen biju uzsākusi darbu NRC
„Vaivari” par logopēdi. „Vaivaros” ieradās kolēģe no Lundas universitātes (Zviedrijā) Logopēdijas un
Foniatrijas nodaļas Kristīna Draviņa (Christina Dravins), lai centra logopēdēm sniegtu papildus kursus
afazioloģijā. Liels bija mūsu pārsteigums, kad sapratām, ka Kristīna, būdama zviedriete, vēl bez piecām vai
sešām svešvalodām, prot arī latviešu valodu! Izrādījās, ka Kristīnas dzīvesbiedrs ir Zviedrijas latvietis, kurš
pie tam ir slavenās valodnieces Veltas Rūķes-Draviņas dēls. Apgūt latviešu valodu jaunajā ģimenē ir bijis
Kristīnas izaicinājums un cieņas apliecinājums vīra mātei.

Tā mēs uzsākām kopējās mācības, kurās guvām vērtīgas zināšanas afazioloģijā, bet Kristīnai bija
iespēja praksē pielietot latviešu valodu. Bez teorētiskajām mācībām, mēs praksē izmēģinājām specializētos tulkotos pārbaudes un darba materiālus insulta pacientu rehabilitācijai gan latviešu, gan krievu valodā.

Mācības bija nopietnas un mums nepieciešamas, kas prasīt prasījās pēc turpinājuma, tomēr zinājām,
ka Kristīnai drīz jādodas atpakaļ uz Lundu un mūsu kopdarbs beigsies. Tādēļ biju ļoti pārsteigta, kad kādā
dienā, kad man ritēja spraigs darbs ar mazajiem pacientiem Vaivaros, aiz kabineta durvīm gaidot ieraudzīju Kristīnu. Kā toreiz es sapratu, Kristīnas nāciena iemesls bija viņas vēlme piedāvāt man menedžēt mūsu sadarbību nākotnē, lai organizētu nākamās mācības un kursus. Šāds manu spēju novērtējums un
piedāvājums, man tikko praktizēt sākušai logopēdei, bija liels gods un es, pēc īsām pārdomām, piekritu.
Taču dzīvē viss izrādījās daudz savādāk!

Jau nākamajā dienā, Kristīna mani aicināja pie toreizējā Vaivaru direktora un toreizējā LMA
(Latvijas Medicīnas akadēmijas) Rehabilitācijas fakultātes dekāna Aivara Vētras, lai darītu viņam zināmu,
ka esmu piekritusi sadarbībai. Man par lielu pārsteigumu, direktors aizrautīgi sāka zīmēt dažādas izglītības
shēmas un abi sprieda kā nākotnē mācības būtu realizējamas, un tikai tad es sapratu uz ko esmu, tā sakot,
„parakstījusies”! Izrādās, dekānam kopā ar Kristīnu bija radusies doma par maģistra studiju programmas
izveidi Latvijas Medicīnas akadēmijā (tagad Rīgas Stradiņa universitāte) logopēdu apmācībai. Līdz tam
logopēda profesiju varēja iegūt tikai Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā (tagad Liepājas Universitāte), kuru
mēs Vaivaru jaunās logopēdes arī bijām absolvējušas. Taču tobrīd valsts prasības Latvijas veselības aprūpē
bija kļuvušas daudz stingrākas, pēc kurām ar pacientu strādāt drīkstēja tikai personas ar medicīnisku
izglītību. Tā nu, piekritusi Kristīnas aicinājumam, vairs neuzdrošinājos atteikties, lai gan apzinājos, ka man
nav ne pieredzes, ne saprašanas, kā šis uzdevums būtu paveicams.

Nākošais gads pagaāja ciešā sadarbībā un intensīvā darbā, kur Kristīna Draviņa man sūtīja garus jo
garus papīra ruļļus caur faksu (nu jau sen aizmirsta sarakstes iekārta, jo Interneta iespēju toreiz vēl nebija) ar Lundas universitātes logopēdu un foniatru studiju programmu aprakstiem. No tiem es veidoju mums
nepieciešamo studiju priekšmetu sarakstu, to saturu, kredītpunktu skaitu un eventuālo izkārtojumu pa
gadiem. Kristīnai atbraucot, tikāmies ar akadēmijas katedru vadītājiem un pasniedzējiem, lai klāstītu savu
studiju satura redzējumu, līdz rezultātā tika izveidota Akadēmiskā Maģistra studiju programma
„Audiologopēdija”. Ar Kristīnas palīdzību mūsu projekts ieguva Zviedru Institūta finansiālu atbalstu. Tika
noslēgts savstarpējās sadarbības līgums starp Medicīnas akadēmiju un Lundas universitāti, pēc kura
nosacījumiem jaunizveidotās maģistra programmas absolventiem vajadzēja kļūt par nākamajiem
pasniedzējiem, bet pēc tam būtu jāveido arī bakalaura studiju programma, lai nodrošinātu Latvijas veselības aprūpes sistēmu ar pietiekamu audiologopēdu skaitu. Tālāk sekoja intensīvie programmas licencēšanas un akreditācijas procesi.

Un tā 1998.gada 29.septembrī Latvijas Medicīnas akadēmijas Senāts ar savu lēmumu apstiprināja
Logopēdijas akadēmiskās skolas izveidi, kas tajā laikā kā „trešā māsiņa” piepulcējās jau Rehabilitācijas
fakultātē esošajām Fizioterapijas un Ergoterapijas akadēmiskajām skolām. Studijas pirmajā kursā uzsāka 13 logopēdes, ieskaitot mūs – Vaivaru logopēdes un pēc 2,5 gadu studijām, programmu absolvēja 10 kolēģes, iegūstot Veselības zinātņu maģistra grādu veselības aprūpē. Pateicoties Kristīnai, studiju laikā mums bija iespēja klausīties daudzu ārzemju vieslektoru lekcijas, apgūt praktiskas darba iemaņas Kristīnas vadībā, kā arī praktizēties Zviedrijā. Par lielo ieguldījumu programmu izveidē Kristīna Draviņa ir ieguvusi RSU Goda Doktora titulu.

Paralēli Logopēdijas akadēmiskās skolas direktores un lektores darbam, bija nepieciešams veidot
jaunās profesijas audiologopēds Profesijas standartu, kādu, pēc prasībām, ir jāizstrādā profesionālai
asociācijai kopā ar nozares ekspertiem. Lai prasības izpildītu, tad maģistra studiju absolventes ar lielu
aizrautību un degsmi 2004.gada martā nodibināja biedrību „Latvijas Audiologopēdu asociācija”, kuras
vadība tika uzticēta man. Pirmās asociācijas biedres bija: Inga Rutmane, Ilze Strazdiņa, Laine Aigare, Ilze
Klatenberga, Andra Vabale, Christina Dravins, Gunta Ozoliņa, Kristīne Meilerte, Ivaise Pļaveniece, Dace
Vaivode un Ilze Blūmentāle. Tā nu pirmie asociācijas pilntiesīgie biedri darba grupā kopā ar ekspertiem –
Latvijas medicīnas klīniku un rehabilitācijas centru vadītājiem izstrādāja pirmo Audiologopēda Profesijas
standartu un profesija „Audiologopēds” oficiāli tika apstiprināta Profesiju klasifikatorā.

Pildot savstarpējā līguma nosacījumus ar Zviedru institūtu, tika izveidota un 2007.gadā uz sešiem
gadiem akreditēta arī Profesionālā Bakalaura studiju programma „Audiologopēdija”, kura veiksmīgi
joprojām tiek realizēta RSU. Vairākas maģistra programmas absolventes (Andra Vabale, Ilze Blūmentāle,
Ilze Klatenberga, Ināra Kalēja) kļuva par manām labām un ilggadīgām kolēģēm RSU mācību darbā, kuras
arī izstrādāja savus zinātniskos pētījumus doktorantūrā un vēl daudzas kolēģes bija iesaistītas mācību prakšu vadīšanā, savukārt Ilze Blūmentāle joprojām turpina manu 14 gadus ilgušo darbu vadot studiju programmu pēc manas aiziešanas no RSU. Arī Kristīna Draviņa, lai arī pati audiologopēdu studiju programmu darbā vairs nav iesaistīta, tomēr vēl joprojām sirdī ir ar mums un par mums!

Asociāciju vadīju 15 gadus, līdz 2019.gada jūnijam, kad tās turpmāko vadību pārņēma mana
lieliskā kolēģe Evija Ekure.

Tādējādi šis aprakstītais manas dzīves posms ir apliecinājums tam, ka patiesībā mēs nekad nevaram
zināt, ko Liktenis lēmis mums dzīvē paveikt, uz ko patiesībā esam spējīgi un kādi dzīves līkloči mūs aizved
tur, kur mums ir jābūt!

Raksts tapis no 2014.gada pierakstiem